Visādi šausmu un spoku stāsti man vienmēr patikuši, bērnībā plauktā stāvēja maza, zila spoku stāstu grāmatiņa, ko bieži pārlasīju, un pēc tam mēdzu to nožēlot, jo dažu izlasīto stāstu ietekmē bailēs nespēju aizmigt, lai gan tie bija jau neskaitāmas reizes pārlasīti un gandrīz vai no galvas zināmi stāsti. Bet tas neatņēma stāstu burvību, un interese par tiem nezuda. Negaidīju daudz no šīs grāmatas (iespējams, dažas atsauksmes vainīgas), bet izskatās, ka dažas lietas nemainās - šausmu stāsti man joprojām patīk, lai gan reizē biedē. Šis stāstu krājums izrādījās daudz labāks nekā gaidīju.

Pirmais, vissenākais stāsts nelikās pārāk šausmīgs, taču deva interesantu ieskatu par to, kas biedēja cilvēkus kādreiz. Nebija slikts, varbūt tikai nedauz grūtāk lasāms, salīdzinājumam ļoti labs materiāls.

Aleksandrs Grīns rakstījis īstus šausmu stāstus, tieši tādus, kādus es gaidītu no šādas grāmatas. "Nelaimes jātnieks" jo īpaši, tas arī bija viens no labākajiem.

Jāņa Ezeriņa "Joču pirti" biju jau reiz lasījusi kādā vidusskolas literatūras stundā. Tas man vienmēr licies vairāk traģisks nekā šausmīgs, šausmu moments pavisam īss, tāpēc šis stāsts man nelikās īpaši iederīgs šajā stāstu krājumā. Tipiska latviešu traģēdija ar melnu kaķi nobeigumā. Šis stāsts man arī nekad nav paticis, tieši traģiskuma dēļ.

"Helēna" - labs spoku stāsts, arī tieši tāds, kādu varētu sagaidīt šādā (vai kādā spoku stāstu) krājumā.

Vimas Belševicas "Baltā sieva" gan nav šausmu stāsts. Nekādas tirpas taču nevar dabūt no spoka, kas jau uzreiz atklāj to, cik nekaitīgs ir, vienkārši jaucas pa teātri, un čīkst par citiem spokiem. Tas bija ļoti mīlīgs spoku stāsts. Labs, bet ne šausmīgs. Nedaudz atgādināja "Graveyard Book", ja neskaita vispārējo šausmu trūkumu.

Vladimiram Kaijakam noteikti ir labas idejas! "Visu rožu roze" ir viens no krājuma aizraujošākajiem gabaliem, kurā šausmas un bezcerības apziņa pārņem lēnām un pilnībā. "Zirneklis" man nelikās pārāk briesmīga (domāju tāpēc, ka stāsts no zirnekļa skatu punkta), bet noteikti iederas žanrā.

"Gausīgais nazis" ir kā latviešu tautas pasaka ar nelaimīgām beigām. Šoreiz ganu zēns neapmuļķoja Velnu un princeses vietā dabūja nelabu galu.

Guntis Berelis ar savu "Bērnu impēriju" noteikti atstāja uz mani labu iespaidu, arī "Tūristu sezona" paliks atmiņā. Ikdienišķas lietas, kam atklāta kāda šausmu šķautne.

"Spogulis" bija tas stāsts, kas lika man nolikt malā grāmatu un atpūsties no šausmu stāstiem, bet pēc tam tāpat tumsā viena baidījos pa dzīvokli staigāt. Tā paša autora "Kupraino krogs" arī ļoti labs.

"Engures kapsētas zilā zārka stāsts" man bija gandrīz perfekts spoku stāsts, ja ne tās daudzās pārdomas par visu beigās un pa vidu.

Par Ievas Melngalves stāstiem esmu vienkārši sajūsmā! Laikam jāsāk lasīt viņas grāmatas.

Pēdējais stāsts varbūt nebija pats aizraujošākais, bet neizpalika bez šausmu devas.

Daļa stāstu sniedza tās emocijas, ko kādreiz biju guvusi no līdzīgiem stāstu krājumiem, pārējie tāpat bija interesanti (ja neskaita vienu, bet tas jau gaumes jautājums), tāpēc 5 zvaigznes.